Kurš 2030. gadā maksās nodokļus?

Latvijas Slimnīcu biedrība | Viedoklis

Veselības finansējuma samazinājums 2030. gada deficītu mazinās mazāk, nekā šķiet, jo samazina darbaspēku, no kura nodokļiem šis deficīts jāsedz.

Artūrs Bērziņš, LSB valdes priekšsēdētājs

---

Šodien, 3. novembrī, uz pirmo sēdi sanāk 15. Saeima. Tieši tai būs jāpieņem 2027. gada valsts budžets, ar kuru jāsāk mazināt 2030. gadam prognozētais iztrūkums. Šie lēmumi noteiks ne tikai nākamā gada izdevumus, bet arī to, cik cilvēku Latvijā 2030. gadā strādās un maksās nodokļus.

Ministru prezidents Andris Kulbergs brīdina, ka, turpinot līdzšinējo politiku, Latvija 2030. gadā var nonākt ļoti sarežģītā fiskālajā situācijā. Fiskālās disciplīnas padome septembra uzraudzības ziņojumā norāda, ka Finanšu ministrijas indikatīvā fiskālā telpa 2030. gadā ir negatīva — 936 miljoni eiro. Šos skaitļus neapstrīdam, un LSB neiebilst pret budžeta konsolidāciju. Svarīgi ir saprast, kuri samazinājumi patiešām ļauj ietaupīt un kuri izmaksas tikai pārceļ uz nākamajiem gadiem vai citām budžeta pozīcijām.

Analīzē, kas balstīta Finanšu ministrijas aprēķinos, kā viens no iemesliem, kāpēc iztrūkums līdz 2030. gadam pieaugs, minēts strādājošo skaita sarukums. Budžeta deficīts ir atkarīgs ne tikai no izdevumiem, bet arī no tā, cik cilvēku strādās un maksās nodokļus. Viens no faktoriem, kas nosaka, cik ilgi Latvijas iedzīvotāji spēj strādāt, ir veselības aprūpe. Tas nav vienīgais faktors, taču budžets to ietekmē tieši.

1. Kas ar Latvijas darbaspēku jau notiek

Eurostat darbaspēka apsekojuma dati par pēdējiem 20 gadiem rāda divas pretējas tendences. Nodarbināto skaits pamatvecumā (25–54 gadi) no 2005. līdz 2025. gadam sarucis par 125 tūkstošiem jeb 18 %. Tajā pašā laikā strādājošo skaits vecumā no 55 līdz 64 gadiem palielinājies par 63 tūkstošiem, bet vecumā no 65 gadiem — vairāk nekā divkāršojies, no 30 līdz 62 tūkstošiem.

Rezultātā 2025. gadā vairāk nekā katrs ceturtais Latvijas strādājošais (28 %) bija 55 gadus vecs vai vecāks; 2005. gadā tādu bija 16 %. Tas ir visvairāk Eiropas Savienībā (ES vidēji — 23 %). Daļu no pieauguma 55–64 gadu grupā skaidro pensijas vecuma celšana no 62 uz 65 gadiem (2014–2025), taču 65+ grupas pieaugumu tā neskaidro.

2. Latvijas paradokss: strādā ilgāk, bet veselības ir mazāk

Vecumā no 65 līdz 74 gadiem Latvijā strādā 25,4 % iedzīvotāju — vairāk nekā divreiz biežāk nekā ES vidēji (12,0 %; 2025). Bet 65 gadus vecam Latvijas iedzīvotājam priekšā ir vidēji tikai 4,2 veselīgi dzīves gadi — mazāk nekā jebkurā citā ES valstī; ES vidēji — 10,3 (2024). Atlikušais mūžs Latvijā ir tikai par 2,4 gadiem īsāks nekā ES (17,8 pret 20,2 gadiem), bet bez veselības ierobežojumiem no tā paiet mazāk nekā ceturtā daļa, ES — puse.

Kāpēc viņi strādā un kāpēc darbu pārtrauc? Eurostat 2023. gada apsekojumā gandrīz puse (48 %) Latvijas pensionāru, kuri turpināja strādāt, kā galveno iemeslu minēja vajadzību pēc ienākumiem. Savukārt no tiem, kuri pārtrauca darbu, sākot saņemt vecuma pensiju, 12,8 % kā galveno iemeslu minēja savu slimību vai invaliditāti — gandrīz divreiz vairāk nekā ES vidēji (6,8 %).

Tātad to, vai vecāki cilvēki strādā, galvenokārt nosaka ienākumi un pensiju sistēma, bet to, vai viņi spēj strādāt tik ilgi, cik pašiem un ekonomikai vajag, — veselība. Viņu darbspēja ir tieši atkarīga no tā, vai sirds slimību atklāj laikus, vai locītavu operācija ir pieejama un vai pie speciālista jāgaida mēnesis vai gads.

3. Ko mācīja 2009. gads

Latvija strauju budžeta izdevumu samazināšanu jau ir piedzīvojusi. Pēc Blanšāra, Grifitsa un Grusa (2013) aplēsēm fiskālā konsolidācija 2009. gadā bija ap 8 % no IKP, 2010. gadā — vēl 5,4 %, 2011. gadā — 2,3 %. Valsts sektorā atalgojums gada laikā saruka par vairāk nekā 20 %. IKP no 2007. gada beigām līdz 2009. gada trešajam ceturksnim saruka par 25 %, bezdarbs 2010. gadā sasniedza 19,7 %.

Veselības aprūpes finansējumu 2009. gadā samazināja par 21 %, salīdzinot ar 2008. gadu, bet pacientu līdzmaksājumu gada griestus paaugstināja no 213 līdz 570 eiro. 2010.–2011. gadā risks palikt bez vajadzīgās aprūpes, jo to nevar atļauties, bija ievērojami lielāks nekā 2009. gadā (izredžu attiecība 1,8–2,0; Karanikolos u. c., 2016).

Daudz smagākas bija ilgtermiņa sekas. Blanšārs u. c. secina, ka IKP kritumu galvenokārt izraisīja kreditēšanas apsīkums, nevis budžeta samazinājumi, un ekonomika atsāka augt jau 2009. gada beigās. Taču Latvija zaudēja cilvēkus. Līdz 2012. gadam neto emigrācija sasniedza 5,7 % iedzīvotāju; aizbraucēji bija nedaudz jaunāki un izglītotāki par vidējo, un tikai piektā daļa plānoja atgriezties piecu gadu laikā. Reālais IKP pirmskrīzes līmeni sasniedza 2018. gadā, bet strādājošo skaits to nav sasniedzis joprojām: 2007. gadā strādāja 1057 tūkstoši, 2025. gadā — 890 tūkstoši.

No tā neizriet, ka 2027. gadā izdevumus nedrīkst samazināt. Izriet cits secinājums: samazinājumi, kuru dēļ cilvēki pamet darbu vai Latviju, ilgtermiņā izmaksā dārgāk, nekā ļauj ietaupīt. Toreiz darbaspēku galvenokārt zaudējām bezdarba un emigrācijas dēļ. Šoreiz darbaspēks ir vecāks, un visvairāk to apdraudētu veselības problēmas.

4. Ko par šo saka ekonomikas teorija

Izaugsmes uzskaite (Solow, 1957). Ekonomikas izlaide ir atkarīga no kapitāla, darbaspēka un produktivitātes. Standarta pieņēmumā, ka darbaspēka ieguldījums veido aptuveni divas trešdaļas izlaides, katrs procents strādājošo, kas pamet darba tirgu, samazina potenciālo IKP par aptuveni divām trešdaļām procenta — ja vien to neatsver kapitāls vai produktivitāte. Ja darbaspēks sarūk demogrāfijas dēļ, katrs strādājošais kļūst vērtīgāks.

Veselības kapitāls (Grossman, 1972). Veselība ir kapitāla krājums, kas ar vecumu nolietojas arvien straujāk. Ieguldījumi veselības aprūpē palēnina nolietojumu un pagarina darbspējīgo laiku. Ja ieguldījumi samazinās, krājums nolietojas ātrāk un cilvēks no darba tirgus aiziet agrāk — nevis tāpēc, ka negrib strādāt, bet tāpēc, ka vairs nespēj.

Histerēze (Blanchard & Summers, 1986). Darba tirgus zaudējumi mēdz kļūt pastāvīgi. Vecāks cilvēks, kurš veselības dēļ pārtraucis darbu, reti atgriežas. Tātad 2027. gada ietaupījums veselībā var radīt pastāvīgu, nevis īslaicīgu darbaspēka samazinājumu līdz 2030. gadam un tālāk — to apstiprina arī 2009. gada pieredze.

Fiskālie multiplikatori. SVF ekonomisti Blanšārs un Lejs (2013) parādīja, ka Eiropā pēc 2008. gada krīzes fiskālās konsolidācijas ietekme uz izaugsmi tika sistemātiski nenovērtēta. Tādā mazā, atvērtā ekonomikā kā Latvijā multiplikatori parasti ir zemāki, jo daļa izdevumu aizplūst importā. Tāpēc LSB arguments balstās nevis uz pieprasījuma multiplikatoru, bet uz darbaspēka piedāvājumu, kas ietekmē budžetu arī tad, kad ekonomika aug.

Baumola efekts (Baumol, 1967). Veselības aprūpē produktivitāte aug lēnāk nekā ekonomikā kopumā, tāpēc tās izmaksas dabiski aug straujāk. Ja atalgojums nozarē atpaliek no pārējās ekonomikas un ES partneriem, mediķi aiziet, un aizbraucēji atgriežas reti. Tad rindas kļūst garākas, pārējie strādājošie ārstēšanu gaida ilgāk, un iepriekš minētās sekas pastiprinās.

5. Cik maksā zaudēts strādājošais

Pat bez politikas izmaiņām demogrāfija darbaspēku samazinās. Darbspējas vecuma iedzīvotāju skaits (20–64 gadi) saskaņā ar Eurostat bāzes prognozi līdz 2030. gadam saruks par 7,6 % jeb 81 tūkstoti. Ja nodarbinātības līmeņi visās vecuma grupās paliktu 2025. gada līmenī, strādājošo skaits saruktu no 890 līdz aptuveni 826 tūkstošiem — par 63 tūkstošiem.

Fiskālā aritmētika. Ar 2025. gada vidējo bruto algu (1815 eiro) un pieņēmumu, ka vecāko strādājošo alga ir 80 % no vidējās, katrs strādājošais budžetam gadā dod aptuveni 8400 eiro darba nodokļos un sociālajās iemaksās. Ja veselības dēļ darbu pamet tūkstoš cilvēku, budžets gadā saņem par aptuveni 8 miljoniem eiro mazāk, un tas vēl neietver PVN no patēriņa, slimības pabalstus, invaliditātes pensijas un ilgstošās aprūpes izdevumus.

Ja 55+ strādājošo skaits samazinās par…	Strādājošie, tūkst.	Darba nodokļi, milj. EUR gadā
1 %	−2,5	−21
3 %	−7,4	−62
5 %	−12,4	−103
55–64 un 65–74 g. nodarbinātības līmenis atkāpjas uz 2019. g. līmeni	−27	−226

Kad zaudētie nodokļi atsver ietaupījumu. Ja veselības budžetu samazina par 100 miljoniem eiro, valsts šos 100 miljonus ietaupa. Taču, ja samazinājuma dēļ darbu pamet ap 12 tūkstoši cilvēku — aptuveni katrs divdesmitais no 55+ strādājošajiem —, zaudētie darba nodokļi (12 000 × ~8400 € ≈ 100 milj. €) atsver visu ietaupījumu. LSB neapgalvo, ka tā notiks ar katru samazinājumu. Taču liela daļa no tā, kas ietaupīts uz strādājošo veselības rēķina, budžetam atkal jāmaksā neiekasētu nodokļu un lielāku sociālo izdevumu veidā, tāpēc 2030. gada deficīts samazināsies mazāk, nekā šķiet, skatoties tikai uz izdevumiem.

Metodika: aprēķins ir ilustratīvs, nevis prognoze. Nodarbinātie līdz 65 g. mainās proporcionāli 20–64 g. iedzīvotāju skaitam (proj_23np, bāzes scenārijs); aprēķina bāze — 247 tūkst. 55+ strādājošo 2025. g. (lfsa_egan). Nodokļi pēc 2025. g. likmēm: IIN 25,5 %, darbinieka VSAOI 10,5 %, neapliekamais minimums 510 €/mēn., darba devēja VSAOI 23,59 % — kopā ~48 % no bruto algas 1452 € (80 % no vidējās). Strādājošiem pensionāriem neapliekamais minimums ir lielāks, tāpēc 65+ grupai faktiskie ieņēmumi ir nedaudz mazāki. Rinda “atkāpe uz 2019. g. līmeni” ir LSB modeļa rezultāts. Aprēķins neietver migrāciju un algu pieaugumu līdz 2030. gadam.

6. Ko tas nozīmē 2027. gada budžetam

Premjeram ir taisnība, ka izdevumi jāpielāgo ieņēmumiem. LSB to atbalsta, tāpat kā prasību, lai katrs eiro dotu izmērāmu rezultātu. Bet ieņēmumi 2030. gadā būs atkarīgi no tā, cik cilvēku strādās. Tāpēc LSB aicina:

1. Vērtēt veselības izdevumus pēc ietekmes uz darbaspēku. Pieņemot katru budžeta lēmumu veselības jomā, jāizvērtē ne tikai ietaupījums, bet arī ietekme uz 55+ strādājošo nodarbinātību un nodokļu ieņēmumiem 2030. gadā.
2. Prioritāte — strādājošo veselība. Ierobežotos līdzekļus novirzīt tur, kur ārstēšana ļauj cilvēkam atgriezties darbā: rindu samazināšana diagnostikā, kardioloģijā, onkoloģijā un locītavu ķirurģijā.
3. Ietaupīt uz efektivitātes, nevis pieejamības rēķina. Rezerves meklēt iepirkumos, administrēšanā un digitalizācijā, nevis garinot rindas un palielinot pacientu līdzmaksājumus. 2009. gada pieredze rāda, ka, pieaugot līdzmaksājumiem, bez aprūpes paliek tie, kuri to nevar atļauties.
4. Daudzgadu finansējuma apņemšanās. Valdības deklarācijā minētajam mērķim — tiekties uz 12 % no kopējiem valdības izdevumiem veselībai — vajadzīgs konkrēts grafiks līdz 2030. gadam, nevis ikgadēja pārskatīšana.
5. Datu sasaiste. VM uzsāktā darbnespējas lapu datu analītika un plānotā sadarbība ar CSP jāpaātrina, lai budžeta lēmumus varētu balstīt uz to, kuru slimību dēļ cilvēki visbiežāk pamet darbu.
6. Saglabāt reālo finansējumu 2027. gadā. Nomināla iesaldēšana apstākļos, kad algas 2025. gadā pieauga par 7,7 %, ir reāls samazinājums.

Secinājums

Jautājums 2030. gadam nav tikai “cik mēs tērēsim”, bet arī “cik cilvēku strādās”. Latvijas ekonomika jau tagad balstās uz vecākiem strādājošajiem, kuru veselība ir sliktākā ES. 2009. gada krīze parādīja, ka IKP atjaunojas, bet zaudēto darbaspēku atgūt ir daudz grūtāk. Ja, mazinot 2030. gada deficītu, samazinās veselības aprūpes finansējumu, tieši šie cilvēki darbu pametīs pirmie, un daļu ietaupījuma budžets zaudēs neiekasētos nodokļos un lielākos sociālajos izdevumos.

Avoti

Eurostat: lfsa_egan, lfsa_ergan, hlth_hlye, proj_23np, lfso_23pens07, lfso_23pens08, nama_10_gdp, une_rt_a. Lejupielādēts 03.11.2026.

Fiskālās disciplīnas padome (23.09.2026). Uzraudzības ziņojums Nr. 26 par valsts ekonomisko un fiskālo situāciju (LV portāls).
LETA (02.11.2026). Kulbergs: Bez būtiskām reformām un budžeta samazināšanas Latviju sagaida nopietnas finanšu grūtības.
TV3 “Nekā personīga” / TVNET (11.10.2026). Nākamā gada budžetā izdevumi jāsamazina par 450 miljoniem; līdz 2030. gadam — par pusotru miljardu.
Jauns.lv (16.05.2026). Kulbergs paziņo, ko sagaida no valdības.
Deklarācija par Andra Kulberga vadītā Ministru kabineta iecerēto darbību, 37. punkts.
CSP / LV portāls (03.03.2026). 2025. gada vidējais atalgojums pirms nodokļu nomaksas 1815 eiro.
LV portāls (2025). Iedzīvotāju ienākuma nodoklis algai, kapitālam un citiem ienākumiem 2025. gadā.
VM / LV portāls (28.04.2026). Precīzāki dati par saslimstības cēloņiem — pamats kvalitatīviem lēmumiem.
Eurofound (2009). Healthcare sector hit by recessionary cutbacks.
Blanchard, O., Griffiths, M., Gruss, B. (2013). Boom, Bust, Recovery: Forensics of the Latvia Crisis. Brookings Papers on Economic Activity, Fall 2013.
Karanikolos, M., Gordeev, V. S., Mackenbach, J. P., McKee, M. (2016). Access to care in the Baltic States: did crisis have an impact? European Journal of Public Health, 26(2), 236–241.
Blanchard, O., Summers, L. (1986). Hysteresis and the European Unemployment Problem. NBER Macroeconomics Annual.
Blanchard, O., Leigh, D. (2013). Growth Forecast Errors and Fiscal Multipliers. IMF Working Paper WP/13/1.
Grossman, M. (1972). On the Concept of Health Capital and the Demand for Health. Journal of Political Economy, 80(2).
Solow, R. (1957). Technical Change and the Aggregate Production Function. Review of Economics and Statistics, 39(3).
Baumol, W. J. (1967). Macroeconomics of Unbalanced Growth. American Economic Review, 57(3).